Publicēts no www.tautasforums.lv
10. maijā ES finanšu ministri vienojās par 750 miljardu eiro jeb gandrīz triljonu dolāru liela stabilizācijas fonda izveidi eiro valūtas aizsargāšanai. Mums to pasniedza kā Grieķijas „glābšanas paketi”, taču runa tiešām ir par pašu eiro un ES banku sistēmu, kura 6. maijā pārcieta milzīgu un koordinētu tirgus spekulantu uzbrukumu. Viens no galvenajiem spekulantiem, kas centās sagraut eiro, kā apliecina Wall Street Journal, bija mums pazīstamais finanšu terorists Džordžs Soross. Bet, protams, šīs finanšu hiēnas uzbruka ne jau veselīgai sistēmai, bet gan vājiniekam, kas jau pirms tam bija smagi un neglābjami sasirdzis. „Mēs aizsargāsim eiro, lai arī ko tas prasītu,” pēc vienošanās apliecināja ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Olli Rēns. „Ja kritīs eiro, kritīs Eiropa un Eiropas Savienības projekts,” vakar draudēja Vācijas kanclere Angela Merkele, uztraukta par savas partijas neveiksmi vēlēšanās.
Kādu brīdi šķita, ka tirgus atdzīvojas, eiro kurss pret dolāru pakāpās par pāris ASV penijiem, bet tad atkal sāka krist. Lai arī eiro sistēma vēl pastāv, kopumā šī glābšanas operācija uzskatāma par izgāzušos. Un citādāk tas nemaz nevarēja būt, pat ja „stabilizācijas pakete” sasniegtu 10 vai pat 1000 triljonus dolāru. Jo vaina ir daudz dziļāka un plašāka. Globālajā finanšu sistēmā, kurā integrējusies arī ES, nekontrolēti cirkulē ne ar kādām vērtībām nesegti spekulatīvi (toksiski) vērtspapīri (t.s. derivāti) nu jau pusotra kvadriljona jeb 1500 triljonu nominālvērtībā! Pat ja kādam Piena ceļa galaktikas kosmiskajam tirgonim izdotos pārdot visu Saules sistēmu ar visu tās planētu vērtībām, tāda summa nesavāktos. Astronomiski uzskrūvētie parādi vairs nav samaksājami, sistēma ir bankrotējusi.
Ja runājam par globālo krīzi, kas tagad ieiet savā otrajā fāzē, runa nav par parastām biznesa cikla svārstībām, bet gan par sistēmisku krīzi, globālās finanšu sistēmas sairumu. Tā jau ir depresija, kas apjomos un aiz fasādes paslēptā melnā cauruma dziļumā pārsniegusi 1929. gada Lielo depresiju. Pašlaik esam tajā fāzē, kādā Rietumu pasaule bija 1931. gadā. Tātad viss galvenais smagums vēl priekšā.
10. maija glābšanas pakete nebija pirmais mēģinājums paildzināt bankrotējušās sistēmas mūžu. Tāpat kā Latvijas nodokļu maksātājus piespieda glābt Parex un zviedru bankas, līdzīgas operācijas notikušas praktiski visās rietumvalstīs: Anglijā, Francijā, Vācijā, Islandē, Itālijā, Spānijā u.c. ASV banku glābšanai atvēlēti 15 triljoni dolāru (pagājšgada Bloomberg aģentūras dati). Šīs glābšanas akcijas gan nodrošināja lielas prēmijas baņķieriem un finanšu starpniekiem, taču neglāba tautsaimniecības reālo sektoru, vien palielināja bezdarbu un kopīgo parādu summu. Jo glābti tiek nevis cilvēki un reālā ekonomika, bet gan tie parazīti un spekulanti, kas pasauli ieveda krīzē.
Depresija iestājas tad, kad krāpniecisku finanšu manipulāciju rezultātā radītā parādu piramīda paralizē reālo ekonomiku: ražošanu, būvniecību, lauksaimniecību, izglītības un veselības aprūpes sistēmu un pārējās cilvēku dzīvei nepieciešamās nozares. Tas nozīmē, ka arvien ir cilvēki, kuri grib strādāt, ir resursi un veicami darbi, kas darāmi, bet vairs nav iespējama norēķināšanās ar naudu, jo visi ir parādā un jaunus kredītus neizsniedz. Ja ASV tos pašus 15 triljonus dolāru izdalītu parādos nonākušajiem amerikāņiem, lai tie nokārtotu savus parādus, parādu krīze ASV beigtos un varētu atsākties normāla dzīve. Ja tos miljardus, kurus Latvijas valdība atvēlēja Parex un zviedru banku glābšanai, tā būtu izdalījusi parādos nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai tie nokārtotu savus parādus, parādu krīzes nebūtu arī Latvijā.
Problēmas būtība ir tā, ka neoliberālās sistēmas ietvaros finanšu un banku joma ne tikai darbojas nekontrolēti un atrauti no reālās ekonomikas, bet ir uzkundzējusies valstīm un tautām, faktiski diktējot valdību un arī reālajā sektorā strādājošo privātuzņēmēju politiku. Šo valstu politikas pamatā vairs nav reālais, cilvēkiem nepieciešamais darbs un cilvēku vajadzības, bet gan spekulantu iegribas, kuriem interesē maksimāla peļņa un kontrole pār sabiedrībām. Un katrs dolārs vai lats, ko nopelna baņķieri, kādam citam ir parāds. Tā ir uz parādiem balstīta sistēma, kas darbojas kā vēzis, kas pārtiek no veselā organisma. Tā vietā lai glābtu veselo organismu, neoliberālās valdības pakļaujas baņķieriem un baro vēzi!
To varam labi redzēt arī Latvijas piemērā. Mums cenšas iedvest, ka mēs esam vainīgi, ka „treknajos gados” esam saņēmuši pārāk lielas algas un pabalstus, dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, uzņēmušies neatmaksājamus parādus utt. Patiesībā mūsu algas ir bijušas ļoti mazas, un nekādi baņķieri mums nav aizdevuši nekādu reālu savu vai savu noguldītāju naudu. Mūs ar parlamenta un valdības aktīvu līdzdalību tikai ievilināja krāpnieciskā shēmā. Lieta tā, ka mūsdienās pēc frakcionālo rezervju principiem strādājošās privātbankas neizsniedz kredītos savu vai savu noguldītāju naudu. Līdz ar to tās Latvijas ekonomikā nav ieguldījušas nevienu santīmu, tikai manipulējušas ar mūsu pašu naudu un radījušas nesamaksājamu parādu piramīdu.
Kā notiek „kreditēšana”? Ja kāds grib ņemt kredītu, piemēram, dzīvokļa iegādei, banka vienkārši viņa kontā ieraksta norunāto summu. Kad dzīvoklis nopirkts, banka šo summu no ņēmēja konta pārraksta uz dzīvokļa pārdevēja kontu. Tā nav reāla nauda, kas maina kontus, bet tikai ieraksts elektroniskajā datu bāzē. Bet „kredīta” ņēmējs par šo „pakalpojumu” paraksta līgumu, kurā viņš apņemas bankai atmaksāt nu jau reālu naudu (ko viņš nopelnījis darbā) un plus kredīta procentus (parasti ar mainīgu likmi, kas var izrādīties ļoti liela). Un tādu aizņēmēju, kas katru mēnesi bankai ieskaita kārtējo reālas naudas maksājumu, bankai ir daudz. Ja kāds no bankas klientiem grib no sava konta izņemt reālu naudu kādam pirkumam skaidrā naudā vai iztikai, tad viņam banka izmaksā to naudu, kuru tai atnesuši „kredīta” ņēmēji, vai kuru banka nopelnījusi citās savās operācijās: valūtu maiņa, kontu apkalpošana, komisijas naudas par komunāliem maksājumiem, investīciju portfeļu apkalpošana, valsts vērtspapīru iegāde, manipulācijas ar pensiju fondiem, citas spekulācijas globālajā tirgū, kas bieži nes zaudējumus, u.c.
Šajā „kreditēšanas” procesā tiek uzpūstas nekustāmo īpašumu cenas un tiek izraisīta liela inflācija, kas nodara lielus zaudējumus katram cilvēkam un valstij kopumā. Tieši tas notika „treknajos gados”. No tā izriet, ka kredīta ņēmēji bija spiesti aizņemties uzpūstas, reālajām vērtībām neatbilstošas summas. Piemēram, man zināms reāls dzīvoklis Jēkabpilī 1996. gadā tika nopirkts par 500 latiem, bet 2006. gadā to pašu dzīvokli bez kādas remontēšanas pārdeva jau par 20 000 latiem (tātad cena tika uzpūsta 40 reizes!). Trekni šie gadi bija tieši bankām. Par to varat pārliecināties, internetā sameklējot to gadu statistikas rādītājus, kas atspoguļoja milzīgu banku peļņu. Faktiski šīs zviedru bankas bija un arvien ir aplikušas ar savu nodevu katru mūsu maksājumu un papildus ieguvušas to fantastisko peļņu, ko kādu laiku deva pašu uzpūstais īpašumu burbulis.
Tātad izslavētās zviedru bankas Latvijā bija un arvien vēl ir tikai kā bagātības izsūknēšanas pumpis (peļņa tiek izvesta no Latvijas), kas pats Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījis ne santīmu. Bet nu iepriekš aprakstītās krāpšanas shēmas rezultātā tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pataisīti par parādniekiem.
Līdzīga krāpšanas shēma ir arī 7,5 miljardi eiro lielais EK un SVF aizdevums Latvijai. No šīs summas neviens santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā! Gluži otrādi - kopā ar šo „aizdevumu” nāk EK un SVF noteikumi, kuri paredz valsts izdevumu samazināšanu, algu un pabalstu samazināšanu, pensionēšanās vecuma palielināšanu, nodokļu palielināšanu, slimnīcu, skolu un citu nepieciešamu iestāžu slēgšanu vai apcirpšanu (piemēram, policijas) utt. Šo noteikumu rezultātā tiek likvidēts tūkstošiem darbavietu, samazinās tirdzniecības apgrozījums, bankrotē uzņēmumi, paliek neapsēti lauki utt. Bet kur paliek „aizdotie” 7,5 miljardi? - Tos pārskaita ārvalstu baņķieru un parazītiskās sistēmas glābšanai.
Kāds tad ir visu šo „ekonomikas atdzīvināšanas” pasākumu sausais atlikums pēc divu gadu „glābšanas”? Ir nožņaugta liela Latvijas reālās ekonomikas daļa, likvidētas darbavietas, paralizēta tautsaimniecība, bet kopējā Latvijas parāda nasta ir pieaugusi vairākkārtīgi!
Sistēmas parazītisko dabu var ilustrēt arī tā. Latvijā jau kopš dibināšanas tika īstenots tāds monetārais režīms, ka vienmēr visām dzīves vajadzībām pietrūka naudas: zemniekiem nemaksāja par nodoto produkciju, uzņēmējiem nebija naudas darbības uzsākšanai, budžetā trūka naudas skolotājiem, mediķiem un policijai, trūka naudas algu izmaksai, nodokļu maksāšanai, kurināmā iepirkšanai, ūdens un kanalizācijas sistēmas remontam, ceļu remontam, sabiedriskā transporta kustības nodrošināšanai utt. Lai kaut kas tomēr notiktu, gan iestādēm, gan infrastruktūras objektiem, gan privātfirmām nācās aizņemties vai arī savus resursus lēti pārdot ārzemniekiem. Sākumā aizņemties varēja tikai ar ļoti lieliem procentiem. Tā bankrotēja daudzi uzņēmumi vai pat veselas nozares. Līdz ar to tika panākts efekts, ka katru latu, kas nonāca apritē, kāds vai kādi bija spiesti kaut kur aizņemties un par to maksāt procentus. Tas ārkārtīgi sadārdzināja mūsu dzīvi, bet nodrošināja nepārtrauktu un treknu peļņas plūsmu bankām un citiem augļotājiem. Visus šos gadus finanšu joma ir noplicinājusi un žņaugusi Latvijas reālo ekonomiku. Tāpēc arī esam nonākuši pie tāda rezultāta, ka reālā ekonomika ir gandrīz mirusi, un nu visi tieši vai pastarpināti maksā kaut kādus parādus (personīgos vai tos, kurus mūsu vārdā uzņēmusies valsts).
Vienīgais Latvijas parāds, ko tiešām varam atzīt, izriet no ārējās tirdzniecības negatīvās bilances, kas liecināja, ka patērējām vairāk nekā saražojām. Bet iemesli šai negatīvajai bilancei ir tie, kurus uzskaitīju iepriekš.
Tātad skaidrs, ka ne banku sistēmas glābšana, ne valsts budžeta samazināšana mūs no krīzes neizvedīs, bet tikai vēl dziļāk iegrūdīs depresijā un parādos. Tā nav izeja.
Lai atrastu izeju, nemaz nav jābūt ekonomikas profesoram. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens ekonomikas profesors šo izeju nav parādījis (ja kādu neesmu dzirdējis, tad atvainojos). Lai redzētu izeju, pietiek ar veselo saprātu un tautas gudrību. Ko jūs katrs darītu, ja atklātu, ka jūsu suņa gremošanas sistēmā saimnieko resns, nobarojies lentenis, vesels bars cērmju un citi tārpi, un sunītis pavisam sanīcis, negrib vairs pat staigāt? Profesori un dārgi atalgoti valdības padomnieki nešaubīgi apgalvos, ka jāglābj lentenis un cērmes. Viņi par valūtu pirks speciāli izstrādātu lenteņa barību, ievadīs to suņa organismā un teiks: „Tagad sunītis veseļosies, un te jums rēķins par ārstēšanu.” Kad pēc nedēļas zvanīsiet profesoram, ka sunītis vairs pat apsēsties nespēj, profesors atbildēs, ka tās jau ir pirmās atveseļošanās pazīmes un lai tik lenteņa barības devu palielina trīskārši…
Bet ko šajā situācijā darītu jūsu vecmāmiņa? - Pareizi, viņa atrastu iespēju sunīti no lenteņa atbrīvot, un jūsu mīlulis dažu dienu laikā atlabtu. Tad nu atliek saprast, ka suns šai gadījumā ir lenteņa nomocītā Latvijas tauta, bet lentenis - visi šie ārvalstu baņķieri, viņu vietējie izpalīgi un pati disfunkcionālā finanšu sistēma.
Kā to īstenot dzīvē? Kad Lielo depresiju sāka pārvarēt ASV prezidents Franklins Rūzvelts un arī mūsu Kārlis Ulmanis, viņi pirmkārt finanšu jomu pakļāva stingrai valsts regulēšanai, atbrīvoja savas valūtas no baņķieriem vēlamā režīma (tā būtiski samazinot parādnieku saistības), stiprināja strādājošo tiesības un sāka plašus būvniecības un citus sabiedrisko darbu projektus, kas Ameriku izcēla no saimnieciskā sastinguma. Rūzvelts nebija konsekvents līdz galam un ASV banku sistēmu tomēr nepakļāva pilnīgai bankrota reorganizācijai, tāpēc saimniecības atveseļošanās nebija gana ātra un ieilga līdz pasaules karam. Tomēr Rūzvelta administrācijas radītais impulss deva tik milzīgus rezultātus, ka vēl tagad ASV dzīve lielā mērā balstās uz Rūzvelta Jaunā kursa periodā sasniegto. Arī Latvijā depresijas pārvarēšana izvērtās par gigantisku jauncelsmes darbu, kas tika paveikts dažos gados: tapa jaunas rūpnīcas un elektrostacijas, jaunas būves (skolas, slimnīcas, dzelzceļa stacijas, iestāžu ēkas, ilgu laiku kalpojošas privātās būves u.c.) un kultūrceltnes, jauni ceļi, zemes meliorācijas un dzelzceļa attīstības projekti. Šajos gados Latvijā ne tikai nebija bezdarba, bet tika uzaicināti tūkstoši un tūkstoši viesstrādnieku, galvenokārt leiši un poļi. Un to visu mēs varam jau citā kvalitātē atkārtot arī tagad, ja vien sāksim glābt cilvēkus un attīstīt reālo ekonomiku, nevis glābsim neatgriezeniski bankrotējušo un parazitāro banku sistēmu.
T.s. Ulmaņa laikā Latvijā nebija nevienas ārvalstu bankas, bet bija valsts un pašvaldību bankas, kā arī pašu cilvēku organizētie kredītkooperatīvi. Tam bija milzīga nozīme, jo valsts un pašvaldību banku mērķis ir kreditēt vai pat dotēt sabiedrībai nepieciešamos darbus, nevis gūt peļņu. Ja arī šīm iestādēm bija peļņa, tad tā nenogūla privātu akcionāru seifos, bet gan atgriezās sabiedriskajā apritē, finansējot arvien jaunus darbus. Nauda šīm bankām nebija jāaizņemas ar procentiem starptautiskajā tirgū, to tautsaimniecībai nepieciešamajos daudzumos emitēja valsts. Tā bija suverēna, no parādiem brīva Latvijas nauda un vienīgais legālais norēķinu līdzeklis Latvijas teritorijā. Tehnoloģiju un citu vajadzību iepirkšanai nepieciešamo ārvalstu valūtu Latvijas valsts ieguva ar savām eksporta programmām (ārvalstu valūtu uzkrāja un vajadzības gadījumā arī privātiem uzņēmējiem izsniedza speciāla valsts iestāde). Jauncelsmes darbu pārtrauca karš, bet visus pirmskara gadus Latvijai bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, katra gada budžets tika izpildīts ar krietnu pārpalikumu, Latvija nevienam nebija parādā, bet īsā laikā sakrāja ievērojamas zelta rezerves. Lūk, ko var panākt, ja atsakās no lenteņa barošanas!
Kā to īstenot mūsdienās? Būtu jau ideāli, ja, piemēram, G-20 valstis vai vismaz Eiropas Savienība vienotos toksiskos vērtspapīrus un t.s. hedžfondu darbību pasludināt par nelikumīgu, ieviest stingru banku darbības regulēšanu, pasludināt vispārēju parādu norakstīšanu vai vismaz parādu maksāšanas moratoriju un vienotos par bankrotējušās finanšu sistēmas reorganizāciju. Taču izskatās, ka tas tuvākajā laikā nenotiks. Izskatās, ka baņķieru pavadā ejošās valdības atkārtos 1930. gados pieļauto kļūdu: turpinās glābt disfunkcionālo finanšu sistēmu, šai procesā nonāks līdz diktatorisku režīmu ieviešanai savās valstīs, bet mākslīgi radīto parādu problēmu centīsies atrisināt ar jaunu pasaules karu, kas šoreiz varētu tikt izprovocēts Tuvajos austrumos, piemēram, uzbrūkot Irānai.
Ja pasaules lielvalstis to nedarīs, tad to savā teritorijā var izdarīt pati Latvija, apliecinot savu suverenitāti. Ja globālā sistēma izvēlējusies grimstošā „Titānika” likteni, tad mums ir tiesības nodrošināties ar savu glābšanas laivu, lai nenogrimtu kopā ar „Titāniku”.
Tā kā pārrunas ar starptautisko banku sistēmu aizņemtu daudz laika un šādām sarunām pašlaik nav piemērota fona, tad atliek uzņemties vienpusīgu iniciatīvu. Valdībai jāizsludina visu parādu atmaksāšanas un ieķīlāto īpašumu atsavināšanas moratorijs uz nenoteiktu laiku, vismaz līdz krīzes pārvarēšanas brīdim. Izveidojama valstij un pašvaldībām piederošu banku sistēma, kas orientēta uz reālās ekonomikas kreditēšanu. Hipotēku bankai jau ir nopietnas iestrādes, lai tā uzņemtos attīstības bankas funkcijas. Atbalstāma arī pašu iedzīvotāju organizēta kredītkooperācija un citas kooperācijas formas, kuru ietvaros iedzīvotāji paši varēs organizēt sev darba vietas. Jāievieš šiem mērķiem piemēroti banku darbības standarti. Ja Latvijas teritorijā esošās ārvalstu banku filiāles šos standartus pieņems, tad tās varēs turpināt savu darbību. Ja nepieņems, tās zaudēs savu darbības licenci. Jo, ja runājam atklāti, nav neviena nopietna argumenta, kāpēc mums būtu nepieciešama peļņā ieinteresētu ārvalstu banku klātbūtne (dārgs starpnieks tam, ko varam paveikt paši). Visbeidzot jānacionalizē un jāreorganizē Latvijas Banka (tiem, kas to nezina, paskaidroju, ka pašlaik LB nav pakļauta Latvijas valdībai un nav Latvijas valsts iestāde), un jāorganizē tautsaimniecības attīstīšanai nepieciešamās suverēnas Latvijas valūtas emitēšana. Tiem, kas sabaidīti ar inflāciju, paskaidroju, ka reālajā ekonomikā ieguldītā nauda (atšķirībā no patēriņa kreditēšanas, balstoties uz frakcionālo rezervju sistēmu) rada reālas vērtības, tāpēc inflāciju neizraisa. Inflācija rodas, ja naudas masa aug straujāk nekā ražojumu un pakalpojumu vērtība.
Kad finanšu sistēma reorganizēta un sagatavota tautsaimniecības kreditēšanai, tad nekavējoties sākami reālie tautsaimniecības atjaunošanas un attīstīšanas projekti, par paraugu ņemot Rūzvelta Jaunā kursa, mūsu pašu Ulmaņa laika un citu valstu pozitīvo pieredzi. Darba pietiks visiem, un būtiski rezultāti būs jūtami jau ļoti ātri. Sevišķa un tūlītēja vērība veltāma Latvijas lauksaimniecības atjaunošanai un paplašināšanai, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu neatkarību no pārtikas importa un nerastos pārtikas trūkums, ko citādi sauc par badu. Lieki teikt, ka globālā krīze visai drīz var izpausties kā pārtikas trūkums un pārtikas cenu būtisks pieaugums starptautiskajā tirgū. Nav izslēgta arī starptautiska pārtikas blokāde.
Vienlaikus veicama arī būtiska nodokļu reforma, kuras galvenais mērķis ir būtiski atvieglot nodokļu nastu darbam, bet palielināt - īpašumiem un spekulācijām. Protams, ieviešams progresīvs ienākumu nodoklis.
Paliek pats galvenais jautājums, kas izriet no mūsu sabiedrības pasivitātes: kā piespiest savu valdību rīkoties mūsu valsts interesēs?
Skaidrs, ka pašreizējā valdība, kas ieklausās tikai baņķieru diktātā, šādu politikas maiņu bez nopietna sabiedrības spiediena neuzņemsies. Līdz vēlēšanām vēl tālu, to rezultāti grūti prognozējami, bet tikmēr mūsu un visas ES ekonomikas grimšana depresijā notiek tik strauji, ka, iespējams, rudenī jau būs ļoti grūti kaut ko glābt civilizētā un organizētā veidā. Kā liecina Argentīnas bēdīgā pieredze, tautsaimniecības paralīze var izraisīt sabiedrības sociālo, saimniecisko un pārvaldes struktūru iziršanu, var iestāties haoss, bads, anarhija un patvaļa primitīvas izdzīvošanas apstākļos.
Tātad nepieciešama būtiska mūsu sabiedrības aktivizēšanās, organizēšanās visas tautas kustībā un konsolidēšanās. Konsolidēšanās ne ap personībām vai partijām, bet ap ideju un mērķi. Latvijai mestais izaicinājums ir milzīgs. Tāpēc vismaz uz periodu līdz krīzes pārvarēšanai mūsu sabiedrībai vajadzētu mobilizēties galvenajam mērķim, un līdz tam laikam vitāli nepieciešams atteikties no jebkādām sīkām partejiskām, ideoloģiskām, šķiru, reliģiskām, etniskām vai kādām citām domstarpībām, negatīvām emocijām, destruktīvām kaislībām vai aizspriedumiem. Nekādā gadījumā nav pieļaujamas vardarbīgas metodes! Taču izmantojamas pilsoniskās nepakļaušanās, nevardarbīgas pretestības un nesadarbošanās metodes. Katra šķelšanās vai izprovocēta vardarbība apdraud mērķa sasniegšanu. Visa enerģija un entuziasms jāsakopo galvenajam - krīzes pārvarēšanai. Mēs visi esam vienā laivā, un ar kopīgiem spēkiem šī laiva jādabū mierīgos jauncelsmes un atjaunošanas darbu ūdeņos.
Faktiski jāatkārto Atmodas laiks, kad mēs visi spējām vienoties par galveno. Un tad šī tautas vienotā griba jāmanifestē sev, valdībai un pasaulei! Tautas kustība, kas zina, ko grib, un vienojas sava mērķa sasniegšanai, ir neapturama.
Jānis Kučinskis
2010.gada 14.maijā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru